BlogBlodziņš

Virtuālās un reālās pasaules nodalīšana, cilvēku attiecības tīklā un dzīvē? Sviests. Cilvēki taču ir tie paši.

Tas viss ir tavās smadzenēs, lai kā tev liktos, ka tas ir savādāk.

Dziļās un cēlās domas var izraisīt pamatīgu morālo atraugu – jo to cēlums velk tās uz augšu no dziļuma, kur tās atrodas sākotnēji, pa ceļam apgriežot vai pagriežot gandrīz visu, kas sastapts ceļā un ir bijis apstājies savā stāvoklī un virzienā tikai līdzsvara saglabāšanas dēļ.

Pilna telpa cilvēku … troksnis… dvēsele ilgojas pēc miera… ejiet visi projām, lūdzu …

Tukša telpa, es un vēl viens … kāpēc viņš neiet projām?

Tukša telpa, es un neviens … beidzot ir labi, beidzot miers…

Tukša telpa, es un vēl joprojām neviens … es esmu tik vientuļš … nāciet un glābiet mani, man ir garlaicīgi, palīgā! Bitīt matos, es taču esmu pamests! Kā gan jūs visi varējāt man to nodarīt? Mani, mazu un vientuļu, vienu pašu visā pasaulē…

Ak tā, tagad jūs atnācāt… pilna telpa… troksnis…

Dodoties uz tualeti, noteikti pirmais ko darīt ir - pārslēgt gaismas slēdzi pretējā pozīcijā, tad spiest kliņķi. Ja durvis ciet, nedarīt neko. Gaidām. Tikko dzirdams, ka atveras bulta/atslēga, spēcīgi grūžam durvis uz priekšu (ja tās veramas uz iekšpusi) ar mērķi “izrubīt” to nabaga cilvēciņu, kurš mēģina ieslēgt sev atpakaļ gaismu. Jācer, ka bikses vismaz viņš ir uzvilcis, citādi doktors AiKāSāp un viņa Sestrička smiesies.

Tumšs smaids tavā sejā. Pelēcīgie zobi puspavērtajā mutē, bālā seja un nogurušās acis, riņķi zem tām. Iekritušie vaigi… Tu tomēr dzīvo, kaut arī man Tu vairs neeksistē.