BlogBlodziņš

Kamēr augu, es klusēju. Ja es runāju, es stāvu. Ja es runāju, es to daru pārāk daudz. Es labprāt paklusētu. Bet mani nesaprastu.

Pasaule ir pilna idiotu. Un stulbeņu. Un viduvējību.

Katrs individuāls cilvēks, ar kuru tu komunicē, ir savā ziņā ģeniāls.

Kur slēpjas tie idioti? Uz ielām taču to ir pa pilnam.

Ja tu aiziesi, Latvija skums. Tā nometīs lielu, skumju asaru. Asaru, kas iekritīs Daugavā kaut kur pie Krustpils… tā būs tik sāļa, ka tā neizšķīdīs Daugavas saldajos ūdeņos. Tā velsies un ripos uz leju, uz jūru tikai sava svara dēļ. Tā uzgriezīs Ķeguma HESa turbīnas līdz pārkaršanai un salūšanai, tādējādi līdzi paņemot nelielu ūdens jūru, kas kā vilnis velsies pāri Latvijas laukiem un pilsētām. Bet aiz šī viļņa - Lielā Latvijas Skumju Asara, kas nolīdzinās palikušo.

Varbūt neaizej?…

Mainās viss.

Pamazām, ka tu to ikdienā nemaz nemani.

Ir muļķīgi savai dzīvei nospraust tālejošos un lokālos mērķus, dzīvot pēc “checkpoint” principa. Bet ja tu reiz nokļūsti checkpointā… tā pavisam nejauši… ir vērts paskatīties atpakaļ, lai redzētu, kā viss ir mainījies.

Un šeit es nerunāju par “lielām” tēmām kā elektrifikācija vai globalizācija. Varbūt arī ne par tik mazām kā “redz, kādus aizkarus mēs piekārām” vai arī “redz, cik liels sanāca”. Pat grūti noteikt normālās mainīgās lietas apjomu un nozīmīgumu.

Bet nu jūs sapratāt, es ceru.

Mašīnu straume. No rīta turp, vakarā šurp. Žik blik … dik… kirdik. Mājās paliek pendžas, slimnieki un sētnieki.

Pa logu izmests izsmēķis. To diez vai kāds pamanīs.

Netīra, pamesta, nevienam nevajadzīga pilsēta. To gan pamanīs. Bet ne jau tie, kuri no rīta turp, vakarā šurp.

Kirdik.