BlogBlodziņš

Gribi čupiņu “grūto” jautājumu? Lūdzu! Tos drīkst katrs uzdot pats sev.

Kas mēs esam? Priekš kā mēs dzīvojam? Vai es esmu mīlēts? Vai tas, kas rīt varbūt notiks, var būt cēlonis tam, kas notika vakar? Vai manai rīcībai ir jēga? Kam svarīga mana eksistence? Vai mēs esam vientuļi Visumā? Vai pastāv reinkarnācija? Kāpēc mans gars piedzima manā miesā?

Tā. Pietiks. Kādam laikam.

Jūs jau zināt, ka rakstītā valoda ir viens no nabadzīgākajiem izteiksmes līdzekļiem. Jo tajā zūd ne tikai žesti un mīmika, bet arī intonācija. Arī runa ir nabadzīga, bet ne tik ļoti. Žestu valoda ir bagāta…

Nu, lūk. Šī iemesla dēļ sarunāsim tā - ja es kādu vārdu rakstu tikai ar lielajiem burtiem (CAPS), tad tas ir izrunāts ar pamatīgu smaidu uz lūpām, pēc tā būtu jāseko smailijam. Sarunājuši? Nu, tad sāksim: ASV, NATO, ANO, BMW… :))))

Tas bija JOKS, man ne prātā nenāk pieviest šādu rakstību, protams.

Tagad klausies. Nē, neklausies. Aizbāz ausis un neklausies. Te nav nekā. Manis nav, tā ir vīzija tavās ausīs. Hei, kāpēc tu manī neklausies? Es taču tikko teicu, ka es tepat esmu! Nure, tātad, klausies, ko es teikšu - manis nav. Tu neesi neko dzirdējis, te nekā nebija.

Re, es tevi mēģinu mocīt ar savām pretrunām. Dīvaini, bet tas brīžiem izdodas. Tu gribi man noticēt un notici arī. Kaut gan nav viegli noticēt tam, kura nav. Un kurš pēc brītiņa atkal ir.

Galvenais man ir panākt tavu ticēšanu. Un vienlaicīgi tavu iekšējo uzspridzināšanos, nonākot pretrunās pašam ar sevi. Pēc tam varēšu tiešām pazust, tiklīdz būšu tev ieskaidrojis, ka tomēr esmu, ka tā nav vīzija tavās ausīs.

11. novembris. Lāčplēša diena. Cilvēki dodas uz krastmalu, dedzina svecītes. Kvēpina mūri. Stalti policisti soļo pa Krasta ielu, arī armijas goda sardze stāv pie Brīvības pieminekļa. Katrā kārtīgā latvietī rodas patriotiskas jūtas (tā vienkārši no nekurienes, vienkārši tāpēc, ka jābūt). Tiek pieminēti vārdi kā Bermonts, brīvības cīņas. Vecie vīri, Latvijas himnai atskanot, notrauc asaru un sapurinās - mēs taču bijām tie, mēs to sargājām. Uz nelielas skatuves krastmalā dzied vīru koris Absolventi … “Šī sēta ir tava, un tavs ir šis lauks, Kur zeltgraudu vārpas tev klanoties plauks.” … Lāčplēšu dziesma.

Kāda māmiņa ar sārtvaidzi bērneli steigšus soļo Pils virzienā no Akmens tilta puses… Pieliecies pie kādas no iedegtajām svecītēm, cenšoties aizsmēķēt… saraujas, apdedzinot pirkstu galus… noīdas “Joptvai, pļe…” … un aiziet tālāk. Gan viņai, gan viņas sārtvaidzim - viņiem abiem ir stipri vien vienaldzīgs šeit notiekošais. Tāpat kā tam vīram, kurš vāc pudeles. Tāpat kā arī man.

Manos tekstos nav drukas klydu. Nekao\d!