BlogBlodziņš

Dvēsele izlēca uz grīdas un, vicinādama savas mazās dūrītes, aizslēpās aiz dīvāna. Sajutusies kaut nedaudz drošībā, tā sāka vaidēt “Prāt, Prāt… tu taču esi riebeklis. Nekad es tev neļaušu vairs mani tā apmuļķot… nekad”. Prāts nedaudz padomāja, piegāja pie loga un, uzmetis lūpu, atbildēja “Ha! Tu taču pati sāki! Vai kāds tev prasīja?”

Nē, neprasīja. Dvēsele vienmēr pati bija atbildējusi par saviem darbiem, tos uzsākTue, un vienmēr vainojusi Prātu savās neveiksmēs. Dvēselei nebija loģikas, tādēļ neveiksmes nebija nekāds pārsteigums.

Pēc ilgas klusuma pauzes Prāts beidzot pagriezās, domādams, kā turpināt šo neveiklo sarunu. Taču dvēsele bija klusītēm ielīdusi spilvenā un šņukstēja. Viņa it labi zināja, ka tur Prāts viņu neatradīs.

Tā radās kārtējais cilvēks, kura dvēsele negrib sazināties ar prātu, kur prāts ignorē dvēseli.

Gribētu kliegt “Neaizej!”, gribētu teikt “Nāc pie manis”, bet nezinu, kam un kāpēc.

**********

Haoss galvā. Kam vispār ir jēga?

Frāze “Nedomā, ka es to daru tikai tāpēc, ka …[šeit brīvi izvēlēts paskaidrojums]” parasti nozīmē, ka kaut kas tiek darīts tieši tāpēc. Tikai pastāv arī citi, vienlīdz ticami paskaidrojumi. :)

Slinkums valda pasauli. Slinkums saka tev- nē, nē… tu to nevari tagad darīt tagad tev daudz svarīgāk ir izdarīt to otru, daudz vienkāršāko darbiņu, un tad, tikai pēc tam (varbūt) ķerties pie šī.

Slinkums piespiež tevi darboties daudz sarežģītāk, bet it kā vieglāk.

Slinkums pasmaida un turpina spēlēt leļļu teātri ar tevi.

Viss apkārt balts balts baltsbaltsbalts. Pavisam balts. Uz aizsalušas baltas jūras snieg balts sniegs, baltos ledos iesalst baltie dūmi no baltajiem kuģiem. Balts trusītis skrien pāri baltai, piesnigušai pļavai. Saka, mēs domājot baltas domas.

Tumši zaļš audi ietriecas dzeltenajā prezidentes pils sienā, uz melnā asfalta notek sarkanas asinis.

Ne viss ir tik balts, kā šķiet.