BlogBlodziņš

Nepamanīju, kā novīta puķe uz galda (tā šeit stāvot jau mēnesi).

Nepamanīju, kā saullēkti atkal kļuvuši agrāki (ap Jāņiem tā esot).

Nepamanīju, kā atkal jau pagāja pusgads.

Nepamanīju, kā izaugu.

Kā morāli novecoju.

Tikai redzu sekas.

Es devos uz laukiem meklēt taisnību, uzzināt, kas es esmu.

Satiku es sārtvaidzi zemnieci un jautāju viņai - “Vai tu zini, kas es esmu?”… Un viņa teica - “Nē, nezinu. Vai tad tu pats nezini, kas esi?”

Es aizgāju pie Dieva un jautāju viņam

“Kas es esmu”… Un vinš atbildēja vien “Tas tev pašam jāzina”… es atgriezos šeit pat, kur esmu. Un atkal nezināju, kas esmu.

Es devos mežā un kliedzu “Kas vispār es esmu, vai to kāds zina?”, bet mežs tikai atbalsoja “…zina…zina…”

Un tā nu es paliku neziņā…

Baidos ieskatīties pretimnācēju acīs. Lai neieraudzītu tukšumu. Savstarpēji.

Lidojums sācies. Drīkstat nepiesprādzēties. Dvēseles nav piesprādzējamas.

Rīt saziņa internetā kļūs lētāka.

Rīt dzemdību sāpes būs vājākas.

Rīt vieglāk izpratīsim cilvēcisko sevī.

Rīt smaids būs dabiskāks.

Rīt.