BlogBlodziņš

Suns žēli skatās acīs un ņirdz zobus, gatavodamies kost, ja saņems sitienu atbildes vietā.

Cilvēkbērns vienkārši skatās acīs.

Lielais cilvēks nodur acis un tā parāda savu bezspēcību.

Kāpēc gan pastāv uzskats, ka darbs pie konveijera ir monotons? Ka tas, lūk, esot nogurdinošs, jo visu laiku atkārtojot vienas un tās pašas kustības. Vienu darbību.

Bet vai gan tava (mana) ikdienas iešana uz darbu nav tikpat monotona? Tikai nedaudz citā frekvencē, tā atkārtojas retāk… bet citādi … diena - darbs, nocērtam dienu - vakars.. nakts. Diena - darbs. Nocērtam dienu. Vakars. Atkal nakts. Atkal diena. Atkal nocērtam..

Klusējot nopūšu putekļus no kaltēto ziedu kompozīcijas. Košums ziedos atgriežas, bet ir kļuvis citādāks - blāvāks. Nekad šīs krāsas neizbalēs līdz pilnīgam baltumam. Nekad arī nebūs vairs tādas, kādas tās bija pļavā.

Ziedi no pagājušās vasaras. Vājš atgādinājums par pagājušo.

Kam man to vajag?

.

Sprakšķ. Jauki deg. Daudz košāk nekā vāzē stāvot. Atā, vasara!

Es negribu to redzēt.

Es negribu tevi just..

Tu esi attēlā, bet gribu ļaut tev zust.

Lielā dzēšgumija skrien garām un nodzēš… visu nodzēš, paliek balti pelēki kvadrātiņi, kas nozīmē ‘transparency, nothing’ … nav vairs objektu, nekā nav. Viss pārveidojas tukšā miglā. Skaistā bilde ar smaidošajiem cilvēkiem saules pielietajā pļavā pamazām pārveidojas taisnstūraino klucīšu masā.

piekakāju sīkajiem dvēselē

lai mācās “lielās pasaules” taisnīgumu