BlogBlodziņš

Cits “lieto kontracepciju”, cits “kačā pa trubām pirātismu”, citam “mazmeita ar biznesu apprecējusies”. Nākamajam jāiet pasēdēt “toletē”, vēl nākamajam sagribas “applaudēt”… Vēl trešam aktieris bija “smieklīgs” (ak, kur nu tādi smalkumi). Un tad vēl sakām, ka radio raidījumi, kuros palīdz izkopt valodu un skaidro populārākās valodas kļūdas, esot bezjēdzīgi. Ha!

A vot tādi pīrāgi!

PS. Protams, sen vairs nav runa par normālu interpunkcijas lietojumu.

Gribu ieslēgt austiņās mazliet antiskaņas. Gribu uzlikt austiņas un atbrīvoties no mūžīgās dūkoņas, murdoņas, kāsēšanas, “eu, paskaties” un visiem pārējiem. Ausis, kas rada pretskaņu pareizajā skaļumā, pilnībā izolētu no tā visa, novedot pilnīgā klusumā. Kurluma sajūta, nepaciešams klusums, kas sāp, savas balss sadzirdēšana tikai no tā, ko ķermenis pa tiešo pārnes uz bungādiņām no balsenes, bet ne no gaisa vibrācijas - mja, diez ko jauki neizklausās. Varētu izraisīt kārtējo fobiju. Nē, negribu tādu klusumu. Negribu arī murdoņu. Gribu negribu. Negribu gribu. Ne… gribu. Gri… Negri…

Gribēt un negribēt vienlacīgi ir tik vienkārši. Tikpat vienkārši, kā darīt kaut ko un neticēt tam. Tas tikai norāda uz cilvēka mainīgo dabu, kad agrāk domātais un vēl joprojām zemapziņā esošais jau kādu laiku tiek vērtēts citādi. Agrāk - nu, tas var būt pirms pusgada, bet var būt arī pirms minūtes. Cik nu kuram smadzenes ātri kustas.

Tie puikas tak nositīsies ar tiem saviem dampjiem! Un tamlīdzīgi. Dragreisi slikti. Braukt dzērumā slikti. Narkotikas slikti. Saki narkotikām nē. Nedomā par pašnāvību, tas arī slikti. Noliec šaujamo, tu nemāki ar to darboties! Dullais, uzspersi taču visu māju gaisā ar to gāzbaloon. Un visādas vēl citas pārgudrās pamācības. Tas ir slikti un tas neir labi. Ļauj taču sabiedrībai (nu, tai pašai, par kuru rakstīju nedaudz agrāk) sevi paaudzināt. Paņemt zem sava spārna (kas gan cits ir starp spārnu un rumpi, ja ne smakojoša paduse?), sačubināt un pēc tam, ar pirkstu rādot, sacīt, ka “re, cik labi, ka mēs tevi toreiz atturējām.” Nu, kā tad! Vai kāds arī padomā par to, kādas ir sabiedrības tiesības atturēt tās locekļus no kādas rīcības? (Nē, šoreiz es nedomāju par acīmredzamo ekonomisko efektu, ja laikā, kad pārapdzīvotības problēma pieaug, kāds no sabiedrības [turklāt acīmredzami citādi domājošs = morālais kroplis tātad = tad jau mums nav vajadzīgs] izdomā pats to labvēlīgi pamest, bet bet gan par ētisko momentu.) Nu, piemēram, par to, kā jūtas meitene, kurai mutē jau bija divu Tazepam tablešu paciņu saturs, kad nepazīstamā brūnmatainā dāma mēģina izraisīt piespiedu vemšanu, lai (taču) padarītu cēlo darbu un neļautu meitukam mirt. Meitēns, kas jau tā jutās zemāks par zāli, “nevienam nevajadzīgs, sabiedrībā neieredzēts, nē, negribu vairs”, tagad ir vēlreiz mazliet morāli pakropļots ar to, ka ir arī publiski vērsies pret sabiedrību (pieņemtās normas, jau ar Bībeli sākot), mēģinot (ak, šausmas, iesaucas kārtīgie pilsoņi) padarīt sev galu. Un to taču zinās visi… tagad gan būtu laiks padarīt sev galu, ko, ne?

Nu, labi, nebūšu varbūt tik brutāls. Protams, protams, var taču būt, ka glābtais ir patiešām laimīgs pēc tam, nodzīvo līdz 114 gadu vecumam, atstājot plašu mantinieku pulku… Tik jautājums, vai skatāmies mēs pareizajā virzienā? Cilvēks, kuru viņa sabiedrība jau ir novedusi no vārdiem pie darbiem, no domas par sevis izbeigšanu pie mēģinājuma to veikt… kāpēc pēkšņi tajā brīdī viņš tomēr kļūst vajadzīgs? “Darbs ar psihiloģijas profesionāļiem” izklausās jau jauki, bet tomēr smadzeņu skalošana augstākajā pakāpē. Sak, tas ir normāli, ka mēs Tevi nemīlam, pieņem to kā normu - tā jābūt! Tieši tā, pie sevis nodomās nabaga apsūdzētais (nu, gandrīz), tāpēc jau arī  mēģināju nozust no šejienes…

Phe, filmas, Holivuda. Ko viņas sadara ar naivu cilvēku (manis) smadzenēm? Kāpēc gan es ticu, ka patiešām pastāv šādi atrunātāji? Neesmu nevienu atrunājis, neesmu arī bijis apsūdzētais. Varbūt kļūdos? Bet, ja jau manas smadzenes tā sagrozītas, kāpēc gan lai nebūtu arī Tavējās?

Kāds pavisam tepat blakus pavisam nesen teica, ka brīvības esot pārāk daudz. Ka tā esot dota visos virzienos, tik dažiem izpratne par to, kas ir brīvība, kas ir tiesības un kas - pienākumi, esot citāda nekā pārējiem. Nu, var jau būt, var tiešām gadīties, ka kāds jūtas pārlieku brīvs. (Arī tāds interesants veids kā parādīt savu “es atšķiros no pūļa”, tik diemžēl pārāk viegli atpazīstams un uzminams veids - “jūs visi apgalvojat, ka jums ir slikti no kaut kā darīšanas, bet es - ka no kaut kā nedarīšanas”).

Jocīgi, ka pūlim galu galā parasti izrādās taisnība. Nu, protams, ja vispār par taisnību iespējams runāt kā par kādu absolūtu vērtību, kura var būt un var nebūt. Piemēram, pūlis kliedz, ka sāls ir deficītprece, un, skat - jau pēc dažām dienām sāls tiešām kļūst deficīts. Pūlis brēc, ka benzīns kļūs dārgāks.. re, cena pacēlās! Pūlim ir aizdomas, ka virs Rīgas ir caurums ozona slānī, un atkal - kāds zinātnieks to nupat ir parādījis un pierādījis, virs Rīgas tiešām paveras melns kosmoss, tiešā līnija. Pakāpjoties drusciņ atpakaļ un skatoties uz pūli kā brēcošu lielumu, rodas aizdomas par cēloņu un seku inversiju, kad aste ķer muti, nevis mute asti. Nu, iespējams.

Tomēr cilvēki, būdami piederīgi pūlim, dara muļķības. Diezgan daudz muļķību. Vispār viņi bieži kļūdās. Iedomājies, kļūdīties reizi četros gados, ievēlot jaunu valdību. Nu, tiešām neesmu dzirdējis kādu sakām, ka šoreiz gan labi deputāti savēlējušies, ka nu tik sāksies tā labā dzīve. Ehh, ja būtu starp vēlēšanu kartiņām arī baltā kartiņa - negribu nekādu saeimu - vai tiešām arī tad ļaužiem vajadzētu kādu kaklakungu. Nu, protams, vajadzētu. To taču katrs gudrinieks tev izskaidros, ka anarhija nav nekāda sistēma, ka tajā nekas nav iespējams un nekas nenotiek kā nākas (diez, ar ko tas atšķiras no šībrīža situācijas?) Tas pats gudrelis tev arī izskaidros - tieši tāpēc šeit, Latvijā, ir demokrātija (Politikas režīms, kur augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam), kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus ©Svešvārdu vārdnīca, Jumava), tātad, vara pieder tautai, vara pieder Tev. Nu, ko gan lai dara, ka šajā valstī esam izvēlējušies demokrātijas variantu ar vēlētajiem pārstāvjiem (kurus arī pēc tam varēsim vainot savā neizdarībā). Nu, ko gan lai dara, ka mums (ai, ai nabadziņiem) jāstājas bija tajā Eiropā (aut.piez - es esmu eirooptimists), ka mums tas bija jāizdara tieši šajā, mums visneizdevīgākajā veidā - vienkārši tādi mēs esam piedzimuši (nevis “tādi mēs esam vāji politiķi”). Un ko gan lai dara, ka savajadzējās mums tās datu nesēju nodevas ievākt - mūziķi taču protestē un vispār pirātisms… un ko gan lai dara ar šo… un ko gan lai dara ar to… Bet patiesībā gribas tik jautāt - ko gan lai dara, ka man gribas šim kā salīdzinājumu ņemt naturālo saimniecību, kur nevienam nebiju parādā par to, ka esmu pārrakstījis datus citā datu nesējā (jā, es apzinos, ka, dzīvojot naturālās saimniecības apstākļos, es diez vai zinātu, ko nozīmē šis jēdziens “dati” un nojaustu, kas ir “maksāt” - pat 2004. gadā).

Labi, tā būtu politika (un sociālpolitika, vai kā nu to varētu nosaukt). Par politiku domāt nepavisam nav labais stils tādiem progresīviem tīnīšiem kā man. Progresīvajam tīnītim svarīgi ir labi izskatīties, būt kaut cik apģērbtam, vispār visam jābūt stilā… nu, vai ar to nepietiktu? Ha, esi vien stilā, ja stils tev jau kuro gadu tiek uzspiests no augšas, ja “šogad modē rūtaini krekli ar plašām piedurknēm” patiesībā nozīmē “Ķīnā ir saražojuši daudz rūtaina auduma, tāpēc mēs to pirksim un ražosim kreklus, bet tu, ute, tos pirksi un dosi mums vēl naudu”. Cilvēku pūlis ar savu uz ārpusi izspiedušos maku vienkārši pieprasa vēl un vēl. Un, ko domājies, atnāk taču kāds, kam gribas dot un ņemt pretim no pūļa. Vienkāršākais veids - to darīt legāli, kontrolēti un psiholoģiski pareizi. Nu, piemēram, veidojot globālu tirdzniecības tīklu un neejošos produktus pamazām slidināt apkārt visai pasaulei, apmuļļājot modi un stilu pamazām visur, lai izskatās vienādi. Kas tad vainas itāļu kurpītēm Latvijā - ak tā, kāja jums nelien iekšā… nu, nekas, panēsājiet vien, pēc trešā pāra jau parasti pierod un tad jau arī kāja ir pamazām deformējusies līdz vajadzīgajam…..

Eu, eu, lecīgais, kur tad tu leksi? Ak, skriesi šūt pats savu linu kreklu un izcelsies uz pārējo fona ar to, ka esot lietojis dabiskos produktus un nepakļāvies brendismam. Dunduk, tad tak tu atšķirsies no mums, pārējiem, tad tak mēs par tevi smiesimies un teiksim, ka tu neesi moderns. Tu neesi  par to pārliecināts? Nu, protams, ka neesi. Daži lecīgie pamazām sāk veidot nelielus individuālistu pūlīšus, citādāk domājošos. Tos korporācijas apēd vēlāk un ar nedaudz citiem paņēmieniem. Skrien vien, varbūt tev tiešām izdosies…

Nu, labi, varbūt tomēr ir kāds cits virziens, kur cilvēks neizrādītu savu bara dzīvnieka glupumu? He, nu protams. Sestdiena, Turaida, gaisā virmojošie vārdi “rudens zeltainās lapas” parāda mums to, ka droši vien jau šāds virziens ir… tik jāprot to atrast.

P.S. Piedodiet, ak, cienītie, kuri reizēm iegriežas šajā tīmekļa nostūrī par nedaudz apraustīto valodu un lēkājošo domu - tā ir šeit ierakstīta tieši tāda, kāda tā ienākusi man prātā tobrīd, kad teksts ir tapis. Un tādai tai jāpaliek. Trūkstošās daļas piedomājiet paši, nav jau tik grūti. Šizofrēniskais ģēnijs pagaidām neesmu. (Tiksimies Turaidā)

Mamm, kāpēc cilvēki mirst?, dzirdama dzidra bērna balstiņa, kas naivi jautā. Jautā nenoslēpjamā izziņas kārē, jautā, lai saprastu. Jautā tā, kā nekad vēlāk vairs nejautās, jo apgūs gan piekājības, gan ētikas normas (abas no šīm sabiedrības uzspiestas), kad mācēs pats izdomāt triviālo atbildi “nezinu, bērns, man nav laika”.

Bērns jautā sievietei, kura tepat blakus, sievietei, kurā saskata mātes tēlu. Kļūdaini, ai, kļūdaini. Tēls, kurš tur bija kādreiz, vairs sen neatrodas tur. Ir pazudis tēls, kurš bija toreiz, kad vēl bija kāda nozīme solījumiem, kad attaisnojamas bija cerības, kad nebija nepieciešami opiāti rozā sapņu redzēšani. Bērns jautā mātei, kura turpat ir, bet pajautā mātes ķermenim, he, tam viena no anatomiskajām sastāvdaļām ir smadzenes. Tās, protams, aizņemtas ar daudz svarīgāko problēmu - kur palikusi melnā berete, tās, protams, negrib atrauties no tik svarīgā… nu, protams. Nav taču laika, ir jāskrien - jāved sīkais uz bērnudārzu, pašai uz darbu, tad tie stulbie itālieši nāks pusdeviņos…

Noskan jau gandrīz sagaidāmā atbilde par nezināšanu un laika trūkumu, tā pati atbilde, pie kuras� ar laiku pierod visi mazo balstiņu īpašnieki.

Nu, kuram gan būtu ienācis prātā, ka šodien līdz dārziņam viņi neaizbrauks. Ka taisnība tomēr izrādīsies mātes ķermeniskajai čaulai, kura teica nezinu, ka patiešām neviens nezinās, kāpēc Bulgakova Annuška jau eļļu ir izlējusi, kāpēc vajadzētu mirt jaunai sievietei un bērnam, kāpēc tramvajs un kāpēc konduktors ar skrūvgriezi.