BlogBlodziņš

Jā, starp citu, man šķiet, ka lifts - tā ir tāda stipri gaisā parauta padarīšana.

Sveiki!

Es neesmu dzejnieks, kurš, melnā mētelī ģērbies, rūtainu šalli ap kaklu aplicis, klejo pa Vecrīgas ielām, lādējas par dzīvi, smaida par plebeju izklaidēm un bez mitas lieto vārdus kā snobisms vai elite, kam derdzas izteikties par politiku vai karu, neesmu tas, kurš aizdomājies paskrien zem autobusa.

Tikai gribēju jums to pateikt. Ka neesmu. Kas esmu - hoho, tas jau ir cits jautājums.

Šorīt daži uz mani paskatījās. Neatskatījās, bet paskatījās. Kā uz kādu nekad neredzētu un nepazīstamu priekšmetu vai varbūt drīzāk, kā uz kādreiz pazītu, bet tagad neatminamu cilvēku.

Protams, ka es jūs pazīstu, cienītie. Arī vakar ap šo pašu laiku mēs nācām viens otram pretim.

Ar šo dāmu mēs kādreiz mācījāmies vienā skolā. Viņa tagad būtu 20. klasē, bet es - 18. Protams, ka viņa mani neatceras, tomēr paskatās kā uz kādreiz redzētu. Nu, jā - tolaik mēs visi bijām citādāki. Izskatā, domās, gaumēs. Tie tagad it kā mainījušies, bet tas, ka neesam pazīstami - nē, tas ne.

Jā, šo lēdiju es tiešām redzu pirmoreiz. Kāpēc viņa ieskatījās man acīs? Sveika, cienītā, jums ir 35+ gadi, jūs esat precējusies un strādājat privātā iestādē. Neko citu es par jums nespēju uzreiz pateikt. Varbūt citurīt paskatoties uz jums paspēšu ieraudzīt ko vairāk. Ardievu, cienītā!

Šīs divas meitenes es atceros, jā - viņas strādā šajā pašā ielā, tur tālāk, vingruma* klubā. Viena no jums ir manāmi iesauļojusies solārijā, bet otra ir mazliet apvēlusies, kopš pirmoreiz jūs satiku. Nē, mēs vēl joprojām neesam pazīstami.

Vai tiešām piecas reizes satiekot cilvēku no rīta uz ielas, tu nespēj atcerēties viņa seju? Kāpēc skaties tā, it kā mēģinātu pierādīt kosinusu teorēmu? Nav te nekā sarežģīta, es tas esmu, es! Vai arī jūs tomēr gribat teikt, ka esmu tik pelēks un nemanāms, ka manu seju nav iespējams atcerēties? Nē, paskatieties uz šiem ļaudīm, viņi gan mani atceras! Nu, jā, es strādāju ar viņiem kopā jau pāris gadus… bet tomēr, viņi gan mani atceras. Un sveicina no rītiem. Un nomurmina “alavakar” katru vakaru. Nez, tomēr man nešķiet, ka jūs mani kādreiz sveicināsiet, jūs mīļotie garāmslīdošo seju īpašnieki. Arī tad, ja veselu gadu katru rītu nāksiet man pretim. Tādas vienkārši ir šīs ziemeļu tautas.

___________________
* vingrums: fitness (barbar., angl.)

Nez, bet kāpēc cilvēki melo sev?

Kāpēc melo citiem, to vēl varētu saprast diezgan viegli. Gribas izskatītes labākiem, pareizākiem, atbilstošākiem - un parādās nepatiesības. Un puspatiesības. Un gandrīz patiesības, tik citādā gaismā pavērstas.

Nu, tas labi. Bet sev? Tu pamazām sadalies divos dažādos tēlos, kļūsti par Mr. Fix abām diskutējošajām pusēm vienlaicīgi. Tā viena puse stāsta tai otrai… nē, šķiet, ka šajā brīdī tur ir pat trīs puses. Ir Stāstnieks, ir Klausītājs un ir Mānītājs. Un tad nu sanāk tā, ka Mānītājs sastāsta Stāstniekam, ko vajadzētu tam muļķa Klausītājam sabakstīt ausīs. Apmēram kā “nu, tu pasaki viņam, ka patiesībā es* tā’arī gribēju tai meitenei pateikt, ka viņa ir nesmuka”. Un tad Stāstnieks sāk klārēt Klausītājam. Sak, nē, nu tiešām - nu, tā meitene tak nebija smuka! Nu, un protams, ka katram ir tiesības zināt, kas ar viņu ir slikti. Nu, ja! Nē, nu bet beidz, viņa taču bija nesmuka. Jā, un es viņai to pateicu. Kādam taču ir jāpasaka!  Protams, Klausītājs beigu beigās tik māj ar galvu. Jā, jā. Tiešām, tiešām. Nesmuka, nesmuka, es ar` saku.

Bet konteksts, konteksts taču paliek viens un tas pats. Un nevar Mānītājs būt pavisam nemanāms. Klausītājs tikai paskatās aiz mazā aizkariņa, kur ierauga Mānītāja acis un viltīgo skatienu tajās un saprot visu, pat daudz vairāk nekā vajadzētu. Turpat arī pienāk māsa Sirdsapziņa, kas 2 teikumos saplēš lupatās Stāstītāja radīto patiesības plīvuru.  Thuf, nav tavu pašmelu. Tad kāda jēga?

Tomēr gribas… gribas pašam sev pamelot. Pacelt savu reitingu savās otrās acīs, cerot, ka Klausītājs nepamanīs. Bet nekas, pagaidi tik brīdi, kad smadzenēm (es augstākā forma) kaut kas noies greizi, tad Mānītājs pats pieteiksies visiem pēc kārtas, atzīsies savā vainā un melos. Un atkal - kāda jēga?

_______
* šiem tēliem es ir visu laiku viens un tas pats - smadzeņu īpašnieks

Man uznāca. Kaut kāds man rakstāmais prasījās uz āru un uznāca pavisam. Uznāca gribamais paķēpāties, patērēt svešu atmiņu, piedrazot svešus prātus. Tas man. Tas uznāca.

Skatos, kādam citam arī ir uznācis. Kādam ir uznācis gribamais zem kāda parakņāties. Repše sliktais. Kādam citam uznāca, bet viņš pēkšņi slikts.

Vēl kādam uznāca, tas paņēma motorzāģi un pārtaisīja par fēnu. Iedeva kādam trešajam, kādam darba kombinezonā apģērbtajam rokās un teica, ka jāskraida pa parkiem un jāpūš prom lapas. Tas, kurš kombinezonā, sagribēja to darīt. Viņam uznāca gribamais saņemt algu, tāpēc nācās paklausīt un skraidīt pa parku.

Mja, kādam uznāca. Latviešiem uznāca brīvības griba pirms kādiem 15 gadiem. Pārgāja itin drīz pēc brīvības dabūšanas. Pienāks rudens, tam parkā skraidošajam gribētājam pāries griba pūst projām lapas. Varbūt paies vēlēšanas un kādam gribētājam pāries vēlēšanās mocīt ekspremjeru. Varbūt paies nedēļa un man pāries gribēšana rakstīt. Nu, kas zina. Bet jāpagrib tomēr.