BlogBlodziņš

Vienai no cilvēktiesībām vajadzētu būt tiesībai uz neaizskaramu, šifrētu saziņu. Cilvēktiesību deklarācijā kaut kas līdzīgs ir minēts, bet stipri netieši.

Vai tad nebūtu normāli, ka es drīkstu Tev kaut ko iečukstēt ausī tā, ka neviens cits to nedzird?

Daudziem, protams, ir vienalga, vai dzird vēl kāds cits, vai nē. Citiem atkal šķiet, ka nav pieļaujams, ka divi tur kaktā sačukstas un ES nezinu, par ko viņi čukst.

Viens lasa savas e-pasta vēstules caur www klientu (nešifrēta HTTP režīmā) no termināla ielas malā un jūtas labi. Otrs atkal priecīgi okšķerē un pārlasa tā pirmā vēstules. Varbūt pat viņš nefiksē paroles un lietotāja vārdus, tik lasa vēstules un priecīgi pieraksta faktus. Un tas pirmais par to nemaz neuztraucas, jo pat neapjauš, ka atrodas mūsdienās, laikmetā, kad informācijas cena ir augsta, kad datoru un to tīklu darba rezultātā rodas iespēja “salaist galus kopā”, kad lielveikali var analizēt pirkumu vēsturi un izdarīt secinājumus par pircēja dzīvesstilu, kad aviokompānijas labāk par tevi pašu pārzina tavus ceļošanas paradumus, kad neliela kastīte muitas punktā var izskaitīt, cik naudas ir tavā kabatā, kad labi draugi dažās tepat esošās iestādēs var tev 10 minūšu laikā izstāstīt visu par cilvēku, par kuru tu nupat vēl zināji tikai viņa mašīnas numuru… tas viss taču esot tik tālu. Nekur tālu tas nav. Jocīgi, ka tieši vecākā paaudze baidās pa telefonu nosaukt naudas summas un cilvēku vārdus, jo atceras vēl psrs/čekas laikus, taču jaunajiem viss pie vienas vietas, tie kārto savus biznesa darījumus un pērk narkotikas caur mobilo stāvot uz ielas stūra.

Nē, es tomēr domāju, ka man ir tiesības uz nepārtrauktu, citiem nepieejamu informācijas apmaiņu. Vienlaga, vai pārsūtīti tiek ziemassvētku apsveikumi, vai lamāts darba devējs.

Jā, jā, zinu jau “ja jau tu esi godīgs cilvēks, kas tad tev tāds liels tur slēpjams?” Varbūt ka tiešām nekā slēpjama. Varbūt ka ir slēpjams. Es gribu to izlemt. Es gribu, lai tās būtu manas tiesības izlemt, ko čukstēšu tavā ausī.

PS. Šī ziņa šeit nokļuva caur brīvi pieejamu informācijas pārraides kanālu, tāpēc var uzskatīt, ka to ir izlasījuši un, iespējams, pa ceļam modificējuši jau daudzi cilvēki. Netici nevienam vārdam.

Agrāk, kad biju vēl pavisam mazs, man patika lasīt pasaku grāmatas. Gandrīz visas, kādas vien bija atrodamas mājās, biju izlasījis. Zināju, ko var sagaidīt no latviešu tautas pasakām (tur parasti ir kāds pamuļķis vai pavisam muļķis), zināju, ka krievu pasakas ir tās īpatnējās, kur labu atdara ar ļaunu, biju lasījis arī Afrikas tautas pasakas, kuras bija pavisam neparedzamas. Man patika arī H. K. Andersena pasakas, kurās realitāte un ikdiena pinās kopā ar iedomām un vīzijām (piemēram, universitātes students un rūķītis).

Daudzās pasakās tiek apspēlēts šāds sižets - ir parādījies ļaunā iemiesojums (piemēram, pūķis), kurš reketē  labos (parasti - cilvēkus). Ļaunā iemiesojums, nepiedāvājot jumta pakalpojumus, vienkārši pieprasa meslus par nekā nedarīšanu. Tā, piemēram, tiek pieprasīts reizi gadā pie pūķa alas atvest jaunu meiteni ar gaišiem matiem un atstāt drošai nāvei. Šis motīvs nav raksturīgs latviešu tautas pasakām, tās ir uz labo orientētas(relatīvi, protams, relatīvi).

Ļaunā prasība parasti tiek arī pildīta, jaunavas tiek regulārt vestas uz pūķa alu un vēlāk utilizētas, bet labie (cilvēki) to pacieš (baidās paši par savu ādu - tas gan būtu latviešiem tipiski). Iespējams, parādās kāds drošinieks, kurš vēlas cīnīties ar ļauno; cīņa, protams, ar pirmo reizi neizdodas, ar otro ne tik, tomēr ar trešo reizi uzvaru gūst labais. Apēstās blondīnes atpakaļ, protams, vairs nav dabūjamas, bet vismaz meslu pieprasīšana ir apturēta.

Meslu subjektu - manā piemērā, meiteni ar gaišajiem matiem - sauc par ziedojumu vai upuri. Un aizvešanu uz pūķa alu - par ziedošanu vai upurēšanu. Upurēšana gan bieži vien ir arī labprātīga - atdodam senču gariem, jo paši tā vēlamies. Ziedojumus drīkst arī izspiest (atceries - frāze “ieeja par ziedojumiem” nozīmē krāpšanos ar nodokļiem vai ko citu), upurus parasti neizspiež.

Pavisam jocīgas sajūtas mani pārņēma šodien, kad ieraudzīju plakātu, kurš vēstīja “Ziedo bērnu
slimnīcas aparatūrai”. Acīmredzot, slimnīcas aparatūra ir izlīdusi no tumšajām dzīlēm un pieprasa ziedojumus. Vai upurus. Valsts (vai varbūt kāds cits) aicina iedzīvotājus palīdzēt un ziedot bērnus šim ļaunuma iemiesojumam. Nez, kurš būs tas varonis, kas mūs glābs?

Pavisam interesanti kļuva, aplūkojot šī te raksta virsrakstu. Izrādās, nākas ziedot bērnus arī ēdināšanai. Šeit var ziedot bērnus veselībai. Citi aicina arī ziedot Bērnu fondam. Nezinu, kas tas par fondu…

Tā, lūk, ar tām pasakām.

Ziedo bērnu!

P.S. (gudrajiem uzbraucējiem) Nē, es neņirgājos par šīm akcijām. Tās tiešām ir noderīgas un man prieks, ka kāds tādas organizē. Esmu arī ziedojis jaunās aparatūras iegādei (naudu, ne bērnu!). Dusmas ir par to, ka neveiksmīgs formulējums akcijas “sauklim” spēj pilnībā novērst no pašas idejas - ziedošanas.