BlogBlodziņš

Gadījās aizvakar, pa ielu ejot, ieraudzīt izkārtni “Tukšo dvēseļu pieņemšanas punkts”. Protams, pieklauvēju un devos iekšā pa durvīm, tā gribējās apmierināt ziņkāri.

Uzzināju - jā, dvēseles pieņem, cena pēc vienošanās. Dvēselei esot jābūt tukšai un tīrai, nedrīksot būt vairāk kā 20% noslogota. Pretim varot dabūt vai nu citu, lietotu dvēseli (85-90% noslodze), kompensācijā saņemot mierīgu prātu un veselīgu miegu 30 gadiem, vai palikt pavisam bešā, kompensācijā saņemot naudas pabalstu katru mēnesi visu atlikušo mūžu.

Jautāju, kur paliks mana labā dvēsele pēc nodošanas - tā aiziešot citiem, turīgākiem ļaudīm apmaiņā pret viņu pilnajām grēku tašām. Citi gan paši nez kādiem līdzekļiem attīrot dvēseles un tad nododot apmaiņā pret naudu turpmākamam mūžam… Klausījos dvēs’ļu meistarā un nespēju vien nobrīnīties, cik daudzi to jau ir izdarījuši.

Ja jau tie arābi ir tik briesmīgi, kāpēc tad amerikāņi nepāriet uz romiešu skaitīšanas sistēmu?

Piemēram, auto cenas - ja jaunais Mersedess maksā 3999 USD (nē, neesmu dumjš, šis ir tikai piemērs), tad reklāmā rakstām “Jaunais Maarseidiis Beenc tikai par MMMCMXCIX aa es vee dollariem”! Pie reizes sanāks arī intelekta pārbaude.

Ir gan viena problēma - romiešu skaitļi parasti ir veseli skaitļi, tāpēc grūti būtu uzrakstīt cenas. Teiksim, nerakstīsi jau hamburgera cenu (piemēram, 1.99 USD) kā I.XCIX… Nāksies apaļot uz veseliem skaitļiem. Sērkociņi par velti, maize par latu. Galvenais jau, ka vidēji peļņa paliek tā pati.

Pamatīgi kaitina tie visi “viņi”, kuri uzskata, ka dzīve patiesībā ir tāda spēlīte.

Daži spēlē pārdevējos un pircējos. Tos var redzēt dažādos lielveikalos - viss jau būtu, gan formas tērps, gan piespraudīte pie krūtīm, tikai nejēdz ne ko pārdot nedz arī pārzina to, kas plauktā. Citiem atkal patīk pārdot vai solīt pārdot preces, kuru viņiem nemaz nav, bet kas atrodas muitas noliktavā un var tur vairs neatrasties gadījumā, ja norvēģu mātes uzņēmuma pārstāvji to būs jau rīt savākuši.

Citi atkal spēlē IT speciālistos un piedāvā savu palīdzību par dārgu naudu, taču rezultāts ir kaķim zem astes - kas nedarbojās agrāk, nedarbojas arī pēc tam.

Vēl dažiem patīk uzspēlēt ārstos un pacientos, pastāstot, ka “jā, jums tāds jocīgs klepus, varbūt kādu nedēļu slimības lapu?”

Citiem patīk paspēlēt palīdzības dienestos un garantijas remontos, laipni piedāvājot izskriet cauri birokrātiskai sienai un pēc tam atnākt rīt, atnākt citā darba dienā, vispār atnākt tad, kad būs meistars un beigās izsniegt tev saremontētu nestrādājošu fēnu vai telefonu, kuru nav iespējams ieslēgt.

Jā, nu tad vēl paliek tie, kuriem patīk uzspēlēt ierēdņos un aicināt darīt visu tieši pēc tās sistēmas, kāda ieviesta šajā iestādē.

Ellē to visu, lai jau viņi spēlē. Varbūt vēlāk viņiem izdosies labi paspēlēt “krievu ruletēs”.

Kādreiz, kad biju sīks, biju pārliecināts, ka vecākiem piemīt spēja “pa tiešo” lasīt sava bērna domas, ka notiek tāda vienvirziena telepātiska saziņa. Skaidrs, ka nedrīkst lasīt citu bērnu domas (tas jau būtu privātuma jautājums), bet nu savējo var paklusām auditēt uz nebēdu. Var redzēt, vai karina šobrīd makaronus uz ausīm, vai ir jau sācis pīpēt, vai ir pa nakti zem segas lasījis Zālīša grāmatu…

Vēlāk noskaidroju, ka tā diez vai ir, jo, redz, es varu turpat blakus esot sadomāt visādas riebeklības un neviens pat nesadusmojas. Tobrīd nopriecājos, cik labi, ka esmu izkļuvis ārpus paredzamības robežām.

Tomēr varētu jau gadīties, ka vecākiem patiešām ir zināms priekšstats par to, ko domā bērni.

Čau, mammu, ja Tu šo lasi!

Šis ir mans weblogs, vieta pašatklāsmei, vieta, kur es varu teikt, ko vien vēlos.

Šis ir mans weblogs, vieta, kur es turu mēli aiz zobiem, lai tie, kas lasa, nenodomātu par mani ko sliktu.

Idiots kaut kāds. Es.