BlogBlodziņš

Mūsu vidū asumu nav.

Tie iluzorie naži, kas pašlaik tiek durti manā mugurā, tie neeksistē.

Nepateikts jau nav noticis.

Man sāp, bet arī tas nav noticis.

Draugus mūsdienās ir pavisam viegli pazaudēt. Atliek tikai nebūt vislatvijas reģistrā, dažus mēnešus neatbildēt uz kādu aizmirstu e-pastu un neaizbraukt uz pāris pasākumiem, kur vēl tiec aicināts. Atliek būt aizņemtam, atrunāties ar daudzajiem darbiem, slinkumu, mācībām… izdomāt jau var visu ko. Čiks un draugu nav. Vai varbūt “draugu” nav.

Izmetu ārā kādu tūkstoti diapozitīvu, kas palikuši mantojumā. Nepazīstamas vietas, nepazīstami cilvēki, nepazīstams, neinteresants, par daudz informācijas, negribu, nav.

Mana fotogrāfija aizies, kad nospiedīšu “delete”. Vai administratora aizmāršības dēļ nebūs izveidota datu rezerves kopija un tas pazudīs nejaušības rezultātā.

Neļaušu “delete” pogu spiest citam, kam tās ir “nepazīstamas vietas, nepazīstami cilvēki, nepazīstams, neinteresants, par daudz informācijas, negribu, nav”.

Jocīgi ir ar jums, darba kolēģi. Nekad es nesatieku jūs ārpus darbavietas, nekad. Veikalos, kultūras pasākumos, transportlīdzekļos - nē.

Nu, nestāstiet man, ka Rīga ir pārāk liela vai ka jūsu ir pārāk maz. Kāpēc tad citus paziņas gadās satikt? Vienkārši viens no mums ir citāds un oscilē citā plaknē. Varbūt tie esat jūs, bet varbūt tomēr - es.

Zāli es pļauju tāpēc, ka man ir kauns no kaimiņiem par savu aizaugušo pļavu. Nebūtu kaimiņu, pļautu krietni retāk.

Vispirms pļauju tur, kur visvairāk redzams no kaimiņu logiem un pagalmiem, tikai pēc tam mājas priekšā un citur, kur patiesībā vajadzētu.

Tāda nu ir tā kaimiņu būšana.