BlogBlodziņš

Jocīgi, iemesls tam, ka es darbā daru to, ko es daru, ir tas, ka es negribēju to darīt.

Es ticu, ka ĪSTĀ fotogrāfija pasaulē ir tikai viena. Tāda, kas ir vislabākā, tehniski pareiza, interesanta un vispār - laba. Visām citām var piesieties.

Zinu arī , ka šo vienu nofotografēs kāds cits.

Uzradījām mušu pavēlniekam Belcebulam brāli - Zajebulu. Tas piezogas un čukst tev ausīs neķītrības, kad tu esi saulainā pavasara dienā spiests sēdēt darbā. Tāpat viņš gandrīz vienmēr atnāk tad, kad darbu ir vairāk nekā spēku.

Patīk jau uztraukties, dikti patīk.

Bet tad vienā brīdī tu saproti, ka jebkurš sarežģījums ir kā krustojums, kurā tev jātiek pāri pa diagonāli. Nu, tā - jāšķērso gan Elizabetes iela, gan Barona iela. Vai Barona iela un pēc tam Elizabetes iela. Tu tuvojies šim krustojumam no Vērmaņdārza puses un novēro gaismu pārslēgšanos luksoforā. Zzzzih, brauc tie, kas pa Barona ielu, pārslēdzas, buļbuļbuļbuļ aizbrauc Elizabet-ielieši.

Tā nu tu to vēro. Protams, tu vari uztraukties par to, kuru ielu šķērsosi pirmo. Vari mēģināt izciparot, kāds būs luksofora stāvoklis, kad ieradīsies pie krustojuma. Bet, ja spētu sev iestāstīt, ka ir taču vienalga, kuru ielu šķērsosi pirmo, jo summa nemainās no saskaitāmo kārtības, pašam kļūtu daudz vieglāk. Un varētu neuztraukties.

Bet patīk jau atrast, par ko uztraukties, patīk. Prāts jau nedrīkst stāvēt dīkā.

Ministru prezidenti parasti atskaitās par 100 pirmajām darba dienām. Man ar’ vajadzētu.

Varētu, piemēram, atskaitīties par pirmajām tūkstoš un simts darba dienām savā pašreizējā darba vietā (atskaitot atvaļinājumus un brīvdienas, protams). Varētu atskaitīties un secināt, ka apgūts ir nekaunīgi daudz, bet padarīts ir nožēlojami maz, tik maz, ka ir kauns par to. Sveiks, priekšniek, protams, ar Tevi man būtu par to jārunā, bet es, lūk, pačīkstu blogā. Teicu taču, ka kauns.

Varētu atskaitīties par septiņsimt astoņdesmit kora mēģinājumiem un secināt, ka nekas nav kļuvis labāk, tikai sliktāk. Nē, ne jau ar manu balsi un spēju lasīt bumbiņrakstus ir kļuvis sliktāk, bet ar kori gan.

Varētu arī atskaitīties par pirmajām septiņdesmit nedēļām doktorantūrā un skumji novilkt “nav nekā laba, tik cerības un virziens”.

Meklēju bilancspējīgu grāmatvedi, kurš sakārtos lietas manā vietā. Skaidrs ir tas, ka kaut ko vajadzētu mainīt. Ko gan? Mani pašu?