Bērnībā iemācījos, ka vārds “negribu” ir slikts vārds, ka tas nekādi nedrīkst būt atbilde uz jautājumu vai norādi. Nezinu, varbūt kāds pateica, varbūt pašam izdomājās, bet domāju es par to ilgi. Pēc tam sāku mācīties bioloģiju, ķīmiju un citas draiskulības, šitais tā kā piemirsās, iegāja asinīs un prom no galvas.
Pa laikam tomēr pārbaudu. Vēl neesmu to aizmirsis. Vienmēr var atrast citas atbildes, kas izrietētu no apkārtesošajiem faktiem.
Un sapnī man bija pašam savs kabinets darbā, tāds neliels un bez āra logiem, bet toties nepiebezdēts (piedodiet), bez serveru telpai raksturīgās dūkoņas un uzkarsētā, sausā gaisa visapkārt. Ļoti nobrīnījos, ka tagad drīkstu skaļi klausīties mūziku, tad sapratu, ka esmu vientuļš.
“Loku lokiem” domas vijas - http://blog.naivist.net/2002/09/27/68/
“Es jau tā lēnām, pa gabaliņam baudu”, teica darba vieta, atņemdama krāsu nākamajam matu simtam.
Jocīgi, iemesls tam, ka es darbā daru to, ko es daru, ir tas, ka es negribēju to darīt.
Ministru prezidenti parasti atskaitās par 100 pirmajām darba dienām. Man ar’ vajadzētu.
Varētu, piemēram, atskaitīties par pirmajām tūkstoš un simts darba dienām savā pašreizējā darba vietā (atskaitot atvaļinājumus un brīvdienas, protams). Varētu atskaitīties un secināt, ka apgūts ir nekaunīgi daudz, bet padarīts ir nožēlojami maz, tik maz, ka ir kauns par to. Sveiks, priekšniek, protams, ar Tevi man būtu par to jārunā, bet es, lūk, pačīkstu blogā. Teicu taču, ka kauns.
Varētu atskaitīties par septiņsimt astoņdesmit kora mēģinājumiem un secināt, ka nekas nav kļuvis labāk, tikai sliktāk. Nē, ne jau ar manu balsi un spēju lasīt bumbiņrakstus ir kļuvis sliktāk, bet ar kori gan.
Varētu arī atskaitīties par pirmajām septiņdesmit nedēļām doktorantūrā un skumji novilkt “nav nekā laba, tik cerības un virziens”.
Meklēju bilancspējīgu grāmatvedi, kurš sakārtos lietas manā vietā. Skaidrs ir tas, ka kaut ko vajadzētu mainīt. Ko gan? Mani pašu?
Tu skati 'pats cirvis' kategorijas arhīvu.
